Uz desktopa mētājas teksta fails ar trīs vārdiem “Gustavs, Linda, mainstrīms”, tagad nespēju atcerēties kamdēļ tos tur ierakstīju, laikam bija svarīgi, bet tagad vairs nē, jo neizjūtu trūkumu, vismaz manu smadzeņu google uzrāda rezultātu nulle.

Tomēr ir kāds, kurš ir sajutis izsalkumu un meklētājā meklējis krējuma zefīra akcijas cena, un no svešatnes atnācis pie manis.

Ir pienācis vecums, kad gandarījumu no ikdienas darba saņemu, ja laiks ir pavadīts rāmi, bez liekas steigas un stresa, uzdevumi tiek paveikti mierīgi un noteiktajā laikā, sasniedzot mērķus.

Čakarēju savus unixus, dzeru tēju un graužu Brazīlijas riekstus.

Вера Я тебя любю*

Gaidu vasaru, gribu atkal redzēt dzeltenos rapšu laukus. Izslēdzu skaņu un skatos tikai bildi.

Noskatījos Mary and Max, lai arī filmiņas pamatdoma bija par draudzību(?), vairāk prātu grauza zaudētie ideāli un etaloni, ja vienreiz tiek piedzīvota samuldēšanās, tad nākamā reize, kad tiek uzklausītas muldētāja idejas un viedoklis, tam visam tiek neapzināti pievienota birka FAIL.

Tāpat es nespēju uztvert nopietni sava vecuma priesterus, nevaru un viss. Ar dažiem esmu spēlējis kariņus, mācījies vienā skolā un darījis citas dumības.

*šis bija izbradāts uz Likteņupes ledus.

Pēc sarunām ar jaunkundzēm, prātā palika daži secinājumi, un tie ir samērā dīvaini.

Sievietēm patīk kretīni, tādi kuri dara tām pāri (garīgi), kuri ir nepieejami un potenciālajām attiecībām ir paredzamas bēdīgas beigas. Viņas vienkārši jūsmo, ja pret tām izturas kā pret lupatām. Bet ja vīrišķis skraidīs pakaļ, kritīs ceļos, nesās uz rokām un skūpstīs zemi, pa kuru staigā tas nepateicīgais radījums, lasīt sieviete, tad tāds vīrietis ir uzskatāms par potenciālo upuri, kuru vajag izsūkt sausu, līdz tas bezspēkā un vientulībā pakrīt un aiziet nebūtībā.

N.B.
Tie nav mani izdomājumi, bet gan iegaumētas domas, frāzes no sarunām, mana personīgā viedokļa performances šeit nav.