Paķert filmiņu, ielādēt to aparāta un doties ielās, naktī, tumsā.

Nospļauties par mentiem un uzkāpt jebkurā tuvākajā vantī.

Mities sniegputenī, apdzīt rīta agrumā, tā ap 5:30, uz mūķenes, 27 trolejbusu. Un ieskatīties acīs šoferim.

Pagriezt skaļāk skandas un kliegt līdzi tām briesmeklībām , digitāla formātā (saspiestā vai pilnajā), kas skan man galvā.

Piekāst datu bāzes, oracle, piekāst unix, linux. Pārstāt eksistēt piecpadsmit stundas dienā virtuāli.

Ai, neņem mani galvā, klausos atkal savus visādos, nepareizos.

Latvijas dziedātājputni – Rudbbāržos ar Tedi [2000]

N.B. formāts ir ogg;)

video šeit

Šodien devos Centrālās dzelzceļa stacijas virzienā no Merķeļa ielas puses, te pie gājēju pārejas izdzirdēju pazīstamas skaņas. Tas bija “Amēlijas valsis” kuru uz sava akordeona spēlēja diezgan intelekta samaitāta paskata jaunietis. Pie sevis nodomāju: “Sūds par krīzi, jo ja šādi ļautiņi spēlē ko tik skaistu, tad mums ir nākotne!”